Nu jau pirms kāda laiciņa izlasīju grāmatu, par kuru gribēju ko ierakstīt arī šeit. Bet tā kā pašlaik vairāk dzīvoju pa laukiem nekā mājās, maz tieku pie interneta un, kad tieku, tad ir svarīgākas lietas, ko darīt, nav sanācis uzrakstīt.
Tā ir Paulu Koelju grāmata "Alķīmiķis". Tā pilnīgi noteikti neietikpst manā parastajā grāmatu lokā. Vnk ejot uz bibliotēku, nebiju pasūtījusi nevienu grāmatu, kā to daru parasti, un gāju meklēt pa plauktiem, ko varētu paņemt. Tā nu ieraudzīju "Alķīmiķi". Nosaukums bija dzirdēts, bet, par ko grāmata ir, nezināju. arī pēc aizmugures apraksta nevarēja īsti pateikt. Bet tur bija rakstīta kāda atziņa, kas man jau iepriekš bija iekritusi acīs, tikai nezināju no kurienes tā ņemta:
"Kad tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu."
Iedvesmojoši, vai ne? Tā nu es šo grāmatu paņēmu. Un laikam jau šī atziņa arī vislabāk raksturo, par ko ir šis stāsts. Par to, kā nekad nedrīkst padoties, brīdī, kad būsi atmetis pēdējās cerības sasniegt mērķi, var notikt jauns dzīves pagrieziens un tu jau atradīsies dažus sprīžus tuvāk savam mērķim.
Esmu cilvēks, kuram patīk lasīt dažādas atziņu grāmatas. Ne tāpēc, lai uzreiz piekristu šo cilvēku domām, bet tāpēc, ka tas liek man pašai padomāt par savu viedokli šajā jautājumā. Un šī grāmata bija pārpilna ar atziņām. Gribētos jau pierakstīt visas, bet uzrakstīšu tikai dažas, tās, kas man likās saistošākās.
"Neaizmirsti, ka ikviens darbiņš, kas tev darāms, ir tikai viens darbiņš un nekas vairāk."
Cilvēkam, kurš ir tik slinks kā es, kad runa ir par trauku mazgāšanu vai mājasdarbu pildīšanu, kas parasti tiek rakstīti tikai pēdējā naktī, šis ir ļoti labs atgādinājums.
"Laimes noslēpums ir redzēt visas pasaules brīnumus un nekad neaizmirst par eļļas pilieniem tējkarotē."
Šī atziņa bija saistīta ar nelielu stāstiņu, kas bija lasāms grāmatā. Tas vēstīja par puisi, kurš devies pie gudra karaļa, uzzināt laimes noslēpumu. Kad beidzot puisis ir izstāvējis garo rindu un ticis pie karaļa, tas viņam iedod karoti ar eļļas pilieniem un saka, lai viņš iet apskatīt cik brīnumskaista ir viņa pils, bet nekādā gadījumā neizlej nevienu eļļas pilienu no karotes. Kad puisis atgriežas un karalis viņam prasa, ko viņš redzējis, viņš atzīstas, ka nav redzējis neko, jo bijis pārāk aizņemts ar karotes sargāšanu. Karalis liek puisim iet vēlreiz un šoreiz kārtīgi apskatīt visas gleznas, skulptūras un strūklakas. Kad viņš atgriežas, sajūsmināts par pils krāšņumu, karalis viņam liek paskatīties un karoti un izrādās, ka tā ir tukša. Puisis bija pilnīgi aizmirsis par viņam uzticēto uzdevumu un kādā brīdī eļļa no karotes izlijusi.
"Tikai iespēja īstenot savu sapni dara dzīvi interesantu."
"Ja cilvēkam visas dienas liekas vienādas, tas nozīmē, ka viņš neprot ieraudzīt labo, ko katru dienu, steigdama savu ceļi, viņam atnes saule."
Un noslēgumā viena atziņa no Paulu Koelju krājumiem, kas gan nav no šīs grāmatas, bet kuru atradu internetā.
"Pasaulē nav nekā tāda, kas ir pilnīgi aplams. Pat apstājies pulkstenis divreiz dienā rāda pareizu laiku."
Kolosāli iedvesmojoša grāmata, iesaku izlasīt!
Varu svinīgi paziņot, ka esmu savam izlasīto grāmatu sarakstam pievienojusi 101. grāmatu. Tā kā grāmatas pastāvīgi sāku lasīt pirms diviem gadiem, tad varētu teikt, ka šajā vasarā varu svinēt arī 2 gadu jubileju. Tātad lieli svētki. ;) :D
