Šorīt pabeidzu Kolinsas "Bada spēles" otro daļu - "Spēle ar uguni". Pirmā man likās nedaudz labāka, šī brīžiem varbūt likās pārspīlēti dramatiska, kaut gan īstenībā laikam jau nē. Dramatiskums ir viens no faktoriem, kas piesaista lasītāju. Vienā brīdī jutos izmisusi, jūtot līdzi galvenajai varonei un pārējiem tēliem, no vienas puses negribēju lasīt tālāk (esmu cilvēks, kas nonākot filmā vai grāmatā līdz ļoti nepatīkamai vietai, pārtrauc lasīt vai skatīties un ar piespiešanos atsāk tikai pēc kāda laika), bet šoreiz ziņkārība bija daudz lielāka nekā nepatika.
Visu laiku cenšos saprast, kas ir tas, kas tik ļoti piesaista šajās grāmatās, to prasa daudzi, kam izstāstu sižetu, kas pilnīgi noteikti neliekas vilinošs (vismaz lielai daļai cilvēku), bet to ir grūti izprast. Iespējams saistošs ir dziļais līdz pārdzīvojums, noslēpumainība, tas, ka nav izvēles, lai uzzinātu, kas notiks beigās, tev vienkārši ir jālasa. Man liekas, ka pie vainas ir arī tas, ka grāmata rakstīta pirmajā personā un tā parāda visas galvenās varones domas, izjūtas, iekšējo cīņu starp pašizdzīvošanu uz citu nāves rēķina un drauga dzīvības glābšanu. Tas, kā pirmā vienmēr ieslēdzas pašaizsardzība un tikai tad atceras, ka šajā reizē svarīgāks ir kāds cits. Nerimtīga stratēģiska domāšana, izšķiršanās par uzticēšanos un sadarbošanos vai arī cīnīšanos paša spēkiem. Iespējams, ka es jau esmu pārāk aizrāvusies, bet ir grūti izprast kur slēpjas āķis.
Tagad jāgaida līdz 5dienai, lai dabūtu nākamo daļu :( Liekas tik tālu.
Atvainojos, ka iespējams dažās vietās grūti izprast teikto, bet šoreiz sanāca drīzāk tāda manu domu plūduma, kas ienāca prātā, to uzrakstīju. Tā arī gribēju to atstāt.
Novēlot tik pat saulainu dienu, kā šodien Valmierā,
Elīna
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru