Beidzot esmu pieveikusi arī 2. Lārsona Bībeles formāta grāmatu. Sanāca stipri ilgāks laiks, nekā lasot pirmo, jo bija daudz citu darbu, bet pabeidzu. Atzīšos, ka daļēji šo biezo grāmatu izlasīšana ir saistīta ar pierādīšanu pašai sev, ka es to spēšu un nepadošos kaut kur pa vidu. Nu tāds, kā neliels izaicinājums pašai sev.
Bet tagad gan pievērsīšos savam novērtējumam par S.Lārsona "Meitene, kas spēlējas ar uguni".
Nav pat īsti, ko teikt. Bija diezgan interesanti, bet neteiktu, ka esmu lielā sajūsmā. Iespējams, ka traucēja tas, ka man jau pēc 1. grāmatas bija radies priekšstats, kādai jābūt Lārsona grāmatai, bet šī bija nedaudz citādāka.
Vienu gan varu droši pateikt, Līsbeta Salandere nelika vilties. Viņa neļauj nevienam kāpt sev uz galvas un cīnās līdz galam, kaut arī zina, ka nespēs uzvarēt. Viņa izrēķinās ar saviem pretiniekiem izmantojot savas metodes (ne vienmēr likumīgas), bez citu palīdzības, stingri turas pie saviem morāles principiem un savu mazo, gandrīz bērnišķīgo augumu kompensē ar ļoti asu prātu un apņēmību. Šajā grāmatā daudz kas tika izskaidrots par to, kāpēc Salandere ir kļuvusi tāda kāda ir.
Iepatikās šī rindkopa:
"Tad pienāca brīdis, ko ikviens bokseris reiz piedzīvo ar
šausmām. Sajūta, kas varētu rasties mača vidū. Sajūta, ka netiec galā. Apziņa: sasodīts es zaudēju.
Tas ir izšķirošais brīdis gandrīz katrā boksa mačā. Tas ir
brīdis, kad piepeši izsīkst spēki un adrenalīns plūst tik spēcīgi, ka kļūst par
stindzinošu apgrūtinājumu, bet ringa malā, kā spoks parādās rezignēta
kapitulācija. Tas ir mirklis, kas atšķir amatieri no profesionāļa un uzvarētāju
no zaudētāja. Tikai nedaudziem bokseriem, kas piepeši stāv šī bezdibeņa malā,
pietiek spēka pagriezt mača gaitu un
pārvērst draudošo sakāvi uzvarā."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru