Noskatījos filmu
Into the Wild. Itkā jau laba filma par cilvēka dzīves jēgas meklējumiem, tādā ziņā varu piekrist, ka ļoti pamācoša filma un aizraujošs dzīves stāsts, bet visu laiku skatoties filmu nepameta rūgtuma sajūta par to, cik īstenībā Kriss (galvenais varonis) ir savtīgs un nemaz nepadomā par citiem. Viņš ir pilnīgi apņēmies sasniegt Aļasku, nedomājot par neko citu, varētu teikt, ka ieņēmis galvā, ka tieši tas viņam vajadzīgs un iet uz to. No vienas puses, var jau apbrīnot viņa apņemšanos, bet šādā veidā viņš sāpina cilvēkus, kuriem viņš rūp. Nedodot ģimenei ne ziņu par to, ka viņš ir dzīvs, ka aizgājis pēc paša gribas un ka jūtas laimīgs. Ja jau viņš uzskata, ka vecāki nesaprastu, kāpēc viņš to dara, tad būtu sazinājies vismaz ar māsu, nevis atstājis viņu vienu. Es jutos dusmīga viņas vietā.
Bet ja neņem vērā manu sašutumu, filma tiešām ir laba. Var apbrīnot tā cilvēka drosmi, apņēmību un spēju atteikties no visām mantiskajām vērtībām lai pilnībā saplūstu ar dabu un dzīvotu, kā tās daļa.
IMDb reitings - 8,2
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru