 |
| Tā kā nevarēju atrast attēlu no grāmatas pirmā vāka, tad ieliku šo. |
Ja Tev kādreiz uznāk vēlme palasīt kādu mīlestības romānu, tad man Tev ir daži ieteikumi padomā.
Sākumā mazliet par vēsturi, kā kļuvu par aizrautīgu lasītāju.
Agrāk man grāmatu lasīšana īpaši nepatika, tā aprobežojās galvenokārt ar skolā uzdotās obligātās literatūras izlasīšanu. Bet tad kāds cilvēks man ieteica izlasīt Twilighs (tas bija vēl pirms brīža, kad uzzināju par to šausmīgo apsēstību un spiedzošajām meitenēm, kas fanoja par grāmatu). Tā kā lasīju datora nevis papīrizdrukā, tad nebija iespēja nobīties no grāmatas milzīgā apjoma. Tikai pēc visu četru grāmatu izlasīšanas ieraudzīju, cik patiesībā tās ir biezas. Tā kā laikam varu pateikties Twilight par to, ka iemācījos nebaidīties no grāmatas, kas biezāka par 100 lpp.
Mana aizraušanās ar mīlestības romāniem aizsākās 2009. gada jūlijā ar Džūjijas Kvinnas grāmatu „Masku balle”. Tā nu no tā laika līdz šim brīdim esmu izlasījusi 74 romānus (jā, 74, ja mani aprēķini ir pareizi, ja nē, tad vēl kādu grāmatu pa virsu). Pašlaik lasās arī 75tais. Un tas viss mazāk kā divu gadu laikā. Grāmatu lasīšana ir kļuvusi par daļu no manas dzīves, un ja pēkšņi vairs nav pie rokas kāda grāmata, ko palasīt autobusā vai pirms gulēt iešanas, liekas, ka kaut kā pietrūkst.
Grāmatu lasīšanā ir kaut kas īpašs. Kā kādā stundā teica mana vidusskolas latviešu valodas skolotāja R. Lāce: „Lasīšana ir iespēja izdzīvot dažādas dzīves no droša attāluma.” Laikam jau tas ir arī iemesls tam, kāpēc es lasu. Ir piedzīvojumi, kurus droši vien nekad nepiedzīvošu, tas pat fiziski nebūtu iespējams, bet ar grāmatu palīdzību es varu kļūt par šo notikumu dalībnieci.
It kā jau to pašu var izdarīt ar filmu un seriālu skatīšanos, bet, nezinu vai jūs piekritīsiet vai nē, grāmatā ir kaut kas personīgāks. Tur atklājas cilvēku, grāmatas varoņu, jūtas un iekšējā cīņa, kuru uz ekrāna gandrīz nekas nevar saskatīt un tik dziļi izjust. Ir grāmatas, kuras lasot es esmu pieķērusi sevi ar smaidu pa visu seju, kā tādai muļķa pusaudzei, un ir mirkļi, kuros tik ļoti izjūtu varoņu pārdzīvojumus un dusmojos par netaisnību, ka pār vaigiem straumēm rit asaras, gandrīz tik stipri, ka vairs neko nevar salasīt. Var jau būt, ka tā ir tikai ar mani.
Tādas grāmatas, kuras lasot esmu raudājusi nav daudz, patiešām nav. Manuprāt, ir nepieciešams liels talants, lai varētu lasītāju aizraut tik tālu, ka viņš neredz un nejūt neko no tā, kas notiek apkārt, bet ar visu sirdi un dvēseli ir iegrimis grāmatā.
Domāju, ka varu uzskatīt savu pieredzi romānu lasīšanā par pietiekoši lielu, lai varētu tev ieteikt dažas no savām mīļākajām grāmatām.
Ir viena grāmata, kas izceļas visu pārējo starpā visvairāk. Tā ir Džūditas Maknotas „Uz mūžīgiem laikiem”.
Vispirms izlasiet anotācija, ko var izlasīt uz aizmugurējā vāka.
Par Džeisonu Fīdingu klīst sliktas valodas – šķiet, ka viņš ir tikpat samaitāts, cik spēcīgi valdzinošs. Maz ir tādu, kas zina, kādas brūces asiņo ārēji saltā un nežēlīgā aristokrāta dvēselē, kuru klāj cieta čaula. Tikai vienai sievietei izdodas tai izlausties cauri un atklāt Džeisonā maigumu, tā ir trauslā un burvīgā Viktorija, jaunā meitene, kas tikai nupat sper pirmos soļus augstākās sabiedrības cietsirdīgajā pasaulē. Taču pagātnes rēgi atgriežas, lai neļautu viņiem kļūt laimīgiem.
Kad es pirmo reizi izlasīju šo anotāciju, nelikās nekas īpašs. Parasts romāns. Bet tā kā man to ieteica, kā ļoti labu, tad nolēmu tomēr izlasīt.
Kad sāku lasīt, nespēju apstāties. Grāmatas varoņi, dialogi, notikumu un valoda spēja tik ļoti aizraut, ka vakarā ap 6iem sāku un no rīta 10os beidzu, nepievēršot uzmanību ne tam, ka māja iestājies klusums un visi aizgājuši gulēt, ne tam, kā pulkstenis iet uz priekšu, ne tam, ka ārā gaismu nomaina tumsa un pēc tam tumsu atkal gaisma.
Reti atrodama grāmata, kurai aizrauj jau no pirmās lapaspuses.
Ja man būtu jāraksturo Dž. Maknotas romāns „Uz mūžīgiem laikiem” dažos teikumos, tad es droši vien teiktu apmēram šādi:
Tas ir aizraujošs stāsts par sievieti, kas spēj ar savu aizrautību, spītību un aso prātu apburt ikvienu un paveikt jebko, gan izpelnīties apbrīnas un pielūgsmes pilnus skatienus Anglijas jauno aristokrātu vidu, gan pieradināt savvaļas vilku un pat atkausēt visskarbākā vīrieša sirdi.
Stāsts ir par vīrieti, kurš savā dzīvē ir pārdzīvojis tik daudz nežēlības un ļaunums, ka nocietinājis savā čaulā un paslēpies aiz cinisma un nežēlības maskas.
Stāsts ir par divu liktenīgo cilvēku sastapšanos, par to, kā dzirksteles, kas lec ikreiz, kad abi sastopas, ir tik spēcīgas, ka varētu nodedzināt veselu valsti, par strīdiem un pārpratumiem, kurus pēc tam tik grūti, pat liekas neiespējami pārvarēt, un par to, ka, lai kas stātos ceļā, ir vērts, cīnīties un atrast savu laimi.
Šādi es varētu turpināt ļoti ilgi, bet labāk būs, ja tu pats atklāsi, par ko īsti ir stāsts.
Esmu izlasījusi gandrīz visas Dž. Maknotas grāmatas, kas izdotas latviešu valodā, vismaz visas, kuras vēlējos izlasīt. Varu teikt, ka viņa ir kolosāla rakstniece, Maknota spēj aizraut ar spēcīgajiem tēliem, viņu iekšējiem pārdzīvojumiem un spraigu sižetu, kas ne uz brīdi neļauj lasītājam atslābināt uzmanību.
Dažas no viņas labākajām grāmatām, ko varētu ieteikt izlasīt vēl bez „Uz mūžīgiem laikiem” ir „Mīlestības pieskāriens”, „Paradīze” grāmatas otro daļu (var iztikt arī bez pirmās grāmatas izlasīšanas) un „Pati pilnība”. Es gan nesaku, ka pārējās nav jēga lasīt, tās arī patiešām ir ļoti labas, bet, ja man jāizvēlas, tad šīs ir visspilgtāk palikušas atmiņā.
