Biju šo pārspriedumu pirms pāris dienām uzrakstījusi un saglabājusi datorā, jo tik daudz domu bija sakrājušās, ka vienkārši vajadzēja tās sakārtot un izteikt vārdos. Nebiju plānojusi to kur publicēt, bet izlasot un iedvesmojoties no Elīnas K. raksta „Es – lauciniece no Valmieras”, nolēmu ka varbūt tomēr vajadzētu mēģināt. Kā nekā šis ir mans blogs un tajā es varu izteikt savas domas par lietām, kas mani uztrauc. Tas taču bija mans mērķis, to izveidojot.
Nolēmu mazliet pielabot savu darbu, lai nav gluži kauns rādīt sabiedrībai, un ielikt arī savu pārspriedumu par tēmu, kas saistīta ar cilvēku vienaldzību un apzinātu vai neapzinātu ļaunumu pret citām dzīvām būtnēm.
Tad nu šeit tas ir.
Nesen noskatījos kādu seriāla Doctor Who sēriju (tie, kas mani pazīst, zina, ka pēdējā laikā esmu aizrāvusies ar šo seriālu). Tā bija 4 sezonas sēriju Planet of the Ood, kurā attēlota cilvēku dzīve tālā, tālā nākotnē. Doktors un viņa ceļabiedre Donna nokļūsts 4126. gadā (cilvēki un zeme tad vēl eksistē), kur cilvēki nežēlīgā veidā pakļāvuši kādas citas planētas iedzīvotājus – Odus - un padarījuši tos par nejūtīgiem vergiem, kas paklausa viņu pavēlēm. Ar nežēlību un varmācību Odiem tiek atņemtas spēja just, viņi kļūst par ko līdzīgu robotiem: nejūtīgām, paklausīgām būtnēm, kas tikai eksistē nevis dzīvo. Viņu uzdevums ir pakalpot cilvēkiem. Odus pērk, pārdod, pat necenšoties izprast viņu būtību, neredzot to, cik patiesībā viņi ir īpaši un daudzējādā ziņa labāki par cilvēkiem. Mani satrieca tā nežēlība un nicinājums ar kādu cilvēks izturas pret šīm dzīvajām būtnēm.
Itkā jau es saprotu, ka tas ir tikai fantastikas seriāls, pie tam vēl diezgan absurds fantastikas seriāls, bet šajā sērijā redzētā nejēdzība lika man aizdomāties. Vai tiešām cilvēki spēj būt tik nežēlīgi arī reālajā pasaulē? Es nerunāju par kādu atsevišķu cilvēku (apzinos, ka ir pietiekoši daudz ļaunuma mūsu vidu), bet gan par visu cilvēci kopumā. Vai tiešām neviens no viņiem neiedomātos, cik netaisnīgi ir izturēties pret citu dzīvu būtni kā pret preci, priekšmetu, ko var pirkt un pārdot, noslānīt un nogalināt pat aci nepamirkšķinot? Vai cilvēks pats nemaz nenojauš, ka dara ko sliktu, viņš neiedomājas, ka ar kādas tautas pavardzināšanu nodara tai pāri, vai viņš domā tikai par to, kā nopelnīt naudu?
Nespēju noticēt! Vai tiešām ir iespējams, ka cilvēki nākotnē varētu rīkoties līdzīgi? Nav jau runa par kādu tālu zemi, kurā notiek karš, valda nežēlīgi apstākļi un cilvēku jūtas ir notrulinājušās, bet gan par cilvēkiem mums apkārt, tautām, kas sevi uzskata, ka ir humāni un ļoti cilvēcīgi: Tajā skaitā ir arī Latvija. Vai Tu spēj iedomāties, ka kas tāds vatētu notikt šeit? Latvijā?
Ilgu laiku šis jautājums man nelika mieru. Tad sanāca izlasīt Elizabetes Filipsas grāmatu „Mans eņģelis”, kurā starp mīlas stāstu un sarežģītiem cilvēku dzīvesstāstiem bija parādīta arī dzīvnieku dzīve cirkā (un tikai nesakiet, ka no tādām grāmatām nevar neko iemācīties). Dzīvniekus turēja nepiemērotos apstākļos, nepareizi baroja, izmantoja elektrību un citus sadistiskus līdzekļus, lai iebiedētu un iedresētu dzīvniekus. Uz visiem apkārtējiem tas likās it kā pieņemami, neviens neiebilda, neprotestēja, necentās dzīvniekus aizstāvēt. No vienas puses es saprotu, ka, ja dzīvnieku nedresē un ļauj viņam vaļu, tad tas var maksāt ar kāda cilvēka dzīvību. Bet vai tiešām cilvēku drošību vajag panākt uz dzīvnieka ciešanu rēķina?
Es gan uzreiz nenostājos pret visiem cirkiem, zoodārziem un pārējām iestādēm, kur nebrīvē tur dzīvniekus, bet es iestājos pret to, ka šajās vietās pret dzīvniekiem tiek izmantota vardarbība un viņiem jādzīvo nežēlīgos apstākļos.
Es apbrīnoju un augsti vērtēju cilvēkus, kas palīdz ievainotiem dzīvniekiem, kas savā dabiskajā vidē nespētu izdzīvot, cilvēkus, kas viņus aprūpē, sniedz viņiem drošu pajumti un barību. Bet nekādi nespēju izprast tos, kas sagūsta savvaļas dzīvnieku, ieliek viņu nežēlīgi šaurā būrī, nežēlīgos apstākļos, barojot ar nepiemērotu barību, vai nebarojot vispār, tikai tāpē, lai izliktu apskatei un priecētu mūs: tik humānās un cilvēcīgās būtnes.
Vēl viens trieciens manai pārliecībai par to, ka cilvēks nespētu nodarīt tādu postu, ka attēlots tajā sēriājā, ko pieminēju sākumā, bija, kad noskatījos kārtējo raidījuma Animal Cops sēriju, kurā cilvēks bija mērdējis badā savu suni. Dzīvnieks bija tādā stāvoklī, ka, ja tuvāko dienu laikā nedabūtu neko ēdamu, nomirtu. Viņam bija izspiedušies kauli, āda atkarājās no miesas, skats bija vienkārši briesmīgs. Bet galvenais, kas mani šokēja visvairāk, bija tad, ka viņa saimnieki dzīvoja tur pat blakām, noskatoties, kā viņu suns mokās. Es vienkārši nespēju saprast to nežēlību, kas izraisa tādu attieksmi. Pie tam nav jau runa tikai par tikai vienu šāda veida gadījumu, bet gan par tūkstošiem, ko esmu redzējusi raidījumos, kas līdzīgi šim. Un iedomājieties cik daudz vēl ir tādu, par kuriem neviens nezina.
Par laimi mēs vēl dzīvojam diezgan labos apstākļos. Nav jau gluži tā, ka neviens nepievērš uzmanību tam, kas notiek apkārt, necenstos palīdzēt vērst ļaunu par labu. Ir diezgan daudz labsirdīgu un nesavtīgu cilvēku, kas nestāvēs malā, lai noskatītos, ka kādam ir slikti, bet gan steigsies palīgā.
Es tikai ceru, ka nākotnē viss ies tikai uz labo pusi un šādu nevērīgu un vienaldzīgu cilvēku kļūs arvien mazāk, jo savādāk, kas lai zina? Varbūt tiešām 4126. gadā Zeme būs kļuvusi par tik nežēlīgu vietu, kā attēlots filmā.
Visu to labāko novēlot,
Elīna.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru